otrdiena, 2014. gada 26. augusts

Kas lasa grāmatas, tas redz pasauli!



            Jā, jā, tā arī notika mūsu novadā, jo 23.augustā labākie novada lasītāji – bērni devās ekskursijā, lai ieraudzītu savām acīm ļoti vecus datorus Siguldā, klausītos pasakās un smeltu papīru Līgatnes Pasaku mājā, bet pārbaudīt pēdu jūtību un līdzsvaru - Sajūtu parkā Valmierā. Kas bija pēc tam? Neticēsiet! Daži piepildīja savu sapni – vēl izpeldēties jūrā Tūjā. Tas ir īsumā, ātrumā, jo tagad jau nav laika lasīt garus tekstus. Jums nav laika, bet mūsu labākajiem bērniem gan un, tāpēc sekos mazliet garāks izklāsts, jo visi piedzīvojām brīnumu par savu mazo Latviju, kur ir ko redzēt, kur satikām jaukus cilvēkus, kas mūsu mazo ceļojumu piepildīja ar vienreizējām emocijām.
 Vienīgajā datormuzejā Baltijā, kas atrodas Siguldā, kādā privātmājā, mājas saimnieks M.Babjoniševs savu stāstu sāka ar vismazāko datoratmiņu un vislielāko CD disku, kas izskatījās kā skaņuplate. Mājas pagrabā izvietoti ne tikai datori, bet radioaparāti, magnetofoni, skaitļojamās mašīnas, kalkulatori un rakstāmmašīnas. Kā tas viss sakrājies? Saimnieks domā, ka ar viņa pirmo darba datoru, ko ļoti baidījies sabojāt. Tagad tas atrodas goda vietā. Oskars no Bērsteles teica, ka viņš, labprāt, te paliktu! Grūti bija atvadīties no sirsnīgā saimnieka, bet, vēlot Siguldas pašvaldības lielāku atbalstu muzeja uzturēšanā, devāmies tālāk uz Līgatni.
            Ar ko Jums saistās Līgatne? Daudziem ar papīrfabriku, bet mums ar Nauri no Pasaku mājas. Kas ir Nauris? Nauris ir Pasaku teicējs un latvisko amatu pārzinātājs Līgatnes Pasaku mājā. Cik daudz viņš pasakas zina, nemāku pateikt, bet par laimi zem sliekšņa, Velnu un pletīzeri bērni uzzināja gan. Ai, bija ķīlas izpirkšana, jo kāds no mūsējiem aizmirsa savu cepuri...krogā. Latviešu vīrs nekad cepuri neaizmirsa, pat krogā, tāpēc likām vainu izpirkt, dejojot Gangnam style.
            Līgatnē zina ne tikai pasakas stāstīt, bet arī papīru izliet. Jā, jā, izliet! Un izliet var no banānu mizām, palagiem un džinsiem. Sākumā likās sarežģīti, jo bija tik nesaprotami, kā no kaut kā slapja var uztaisīt papīru un vēl ar rakstiem? Ķērāmies tik klāt un bija prieks par sadarbību un draudzīgo darbošanos, jo bērni palīdzēja lēnākajiem, bet mammas gan savējiem, gan citiem. Tagad gaidām, jo mūsu darbiņi palika žūt, bet pēc tam tos atsūtīs uz Pilsrundāli. Vai nav brīnums?
Līgatnieši lepojas ar savām senajām rindu mājām, kur vienā iekārtota Amatu māja. Tā kā mūsu novadā par tādu tikai domā, mēs ielūkojāmies tajā. Agrāk tur atradās skola, bet tagad lieliski iekārtotās istabās ir gan stelles, gan spēles. Dienas centrā jaunieši nāk atpūsties, parunāties, radoši izpausties. To visu nodrošina pašvaldība, Eiropas palīdzība un cilvēku uzņēmība. Nekādi nevarējām no līgatniešiem šķirties, jo gan viņiem gribējās visu parādīt, gan mūsu bērni izvingrojās ielu trenažieros, uzskrēja kalnā un ielūkojās alās, bet pēc tam ar gardu muti notiesāja piknika gardumus.
Saule mūs pavadīja tālāk uz Valmieru. Sajūtu takā, kas ir 2,7 km gara un stiepjas gar Gaujas krastu, mūsu basās pēdas vēl nekad tā nebija pārbaudītas... .Skaidas un čiekuri bija nieks, bet tās stikla bumbiņas gan bija kaut kas! Priežu mežā, kur kokus apģērbušas vietējās iestādes, apadot, aptamborējot, caku cakām izdaiļojot, varēja pārbaudīt arī līdzsvaru. Bērni mums bija no 7 līdz 15 gadu vecumam, bet daži rīki nebija piemēroti mazākajiem, taču vienam otru atbalstot, izgāja visi. Melnās pēdas noskalojuši devāmies uz mājām, bet jūras virzienā. Tūja bija tik tuvu, mols tik aicinošs, ka daži patiešām nopeldējās, bet citus pārsteidza devītais vilnis, izmērcējot līdz viduklim. Diena bija galā, mākoņi aizsedza sauli, bet uz atvadām pavēra vienu aci, lai izlaistu gaišu staru, par ko kāda teica, ka Dieviņš skatās uz mums. Varbūt, jo bērni ir pasaules ziedi un ziediem vajag sauli, bet Dieviņš pār to visu valda. Kā pasakā!

Visu dalībnieku vārdā,

P.s.  Mūsu jaukā brauciena foto skatāmi šeit

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana