ceturtdiena, 2016. gada 25. februāris

Tikšanās izstādē "Sibīrijas bērni"

Kopš 2001.gada režisore Dzintra Geka un operators Aivars Lubānietis uzrunāja un intervēja 1941.gada 14.jūnijā izsūtītos bērnus – Latvijā, Sibīrijā, Izraēlā, Amerikā, kuri vēlējās savus atmiņu stāstus atstāt nākamajām paaudzēm un kuri izdzīvojuši līdz mūsdienām un varēja liecināt. Grāmatas “Sibīrijas bērni” abi sējumi apkopo 740 intervijas. Šīs liecības ir nesalīdzinami iespaidīgākas kā statistika par cietušajiem vai vēsturisks faktu konstatējums.
Ceļojošajā izstādē “Sibīrijas bērni” apskatāmās planšetes latviešu valodā ar informāciju par 1941.gada 14.jūnija izsūtījumu, Sibīrijas bērnu atmiņu fragmentiem, bērnības fotogrāfijām un unikālām fotogrāfijām no izsūtījuma vietām Sibīrijā. Sibīrijas bērnu fotogrāfijas ir lakoniskas un tiešas. Nevar nepamanīt uzkrītošo starpību starp bērnu sejām Latvijā un acu skatu Sibīrijā. Fotogrāfijas liek aizdomāties par cilvēka rīcību, cilvēcību, par neizdzēšamo Latvijas vēstures traģēdiju. Stāstījumu citāti, kas izceļas uz tumšā fona, iespaido skaudri un dziļi...
Šo izstādi Rundāles novada Bērsteles bibliotēkā varēja apskatīt visu februāri. 


“Taupiet cilvēkus! Dārgāks par visu ir cilvēks!
Taupiet latviešus! Latviešu paliek maz!”

Image result for sibīrijas bērni

      Tā, gandrīz pirms 100 gadiem teica K. Skalbe. Trāpīgāk nevarēja pateikt ne tad, ne arī tagad.
      Sestdienā, 20.februārī tikāmies visi kopā, jo 2016. gadā aprit 75 gadi kopš, 1941.gada represijām, kas bija vērstas gan pret latviešiem, gan pret mūsu tuvajiem kaimiņiem lietuviešiem. Netika saudzēti arī poļi, ebreji un arī krievi. Kopumā izsūtījumā no Latvijas devās 15424 cilvēki, no tiem 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. No Lietuvas skarbo ceļu uz Sibīriju sāka aptuveni 17 tūkst. cilvēku. Latvijā šis ceļš, kas daudziem atnesa nāvi,  sākās Šķirotavas stacijā, kur nonāca  tā sauktie pretpadomju elementi.
      Deportācijas  tika veiktas saskaņā ar NKVD komisāra vietnieka Ivana Serova parakstītu "Instrukciju par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pretpadomju elementu deportāciju". Saskaņā ar to izsūtītajiem atļauts līdzi ņemt mājsaimniecībai nepieciešamos priekšmetus (drēbes, pārtiku, virtuves piederumus u.c.), bet ne vairāk par 100 kg. Pārējais īpašums tika konfiscēts. Deportējamās ģimenes tika nosūtītas uz dzezceļa stacijām, kur ģimenes galvas (vīrieši) tika šķirti no ģimenēm un nosūtīti uz nometnēm. Izsūtīšanas pasākumus veica NKGB un NKVD orgāni, piedaloties partijas aktīvam un vietējo deputātu padomju pārstāvjiem.
      Runājot par šo laika posmu šobrīd, bieži sastapos ar tekstu: “Mums omīte nestāstīja neko…”, ” Opītis teica, ka tas nav jāzina…”, “Omīte visu mūžu baidījās, ka tā notiks atkal…”
      Daudzi no šiem cilvēkiem ir devušies mūžībā, nepastāstot saviem bērniem vai mazbērniem par to, kas piedzīvots. Par to, ka dzērvenei no tēvu zemes ciņa var būt medus garša, par to kas savā zemē ūdeni nest ir laime kaut caurā vīzē, par to, ka kartupeļu miza var būt milzīgs gardums…

     Mūsu viesis bija  Hēlija Staņislavska- viena no Sibīrijas bērniem. Viņa ir tas cilvēks, kas dalās ar savu piedzīvoto, lai mēs zinātu un atcerētos, ka sava vieta, sava zeme vienmēr ir jātur cieņā... 


     „Septiņdesmit piecus gadus atpakaļ mani atveda uz Šķirotavas staciju tieši manā dzimšanas dienā, mūs saņēma 19. jūnijā, jo izsūtīšana turpinājās ilgāku laiku. Tad, kad mani naktī modināja mamma un teica – palīdzi saģērbt brālīti, es ģērbšu māsiņu, atbrauks mums pakaļ, es teicu, ka nekur nevaru braukt, man ir dzimšanas diena,” atceras sirmā kundze.
     Hēlija Sibīrijā zaudēja gan tēvu, gan brāli, taču mamma svešumā sasirga un kļuva paralizēta. Tobrīd desmit gadus vecā meitene skaitīja lūgšanas, lai – kā viņa pati saka – mammiņa neaiziet, un bērni slimniecei nesa Sibīrijas mežos salasītās ogas un lakšus.
“Un mamma tik tālu atlaba, ka mēs atgriezāmies pēc 16 gadiem Latvijā, un, kad viņai palika 80 gadi, es viņai nopirku klavieres, un viņa līdz 90 gadiem spēlēja vēl klavieres, jo viņa konservatorijā mācījās,” teic Hēlija.
     Daudzi no sanākušajiem klausījās stāstītajā ar asarām acīs. Stāstījums bija tik patiess un dziļš, ka aizkustināja daudzus. Hēlijas kundze uzsvēra to, ka grib savu stāstījumu veltīt bērniem un jauniešiem, kuri, diemžēl, bija atnākuši tikai daži. Viņa ir tas cilvēks, kurš nežēlo ne savu laiku, ne līdzekļus un brauc pa Latvijas skolām, lai tiktos ar bērniem un jauniešiem un izstāstītu viņiem savu dzīvesstāstu. 
Jāsaka paldies gan Hēlijas kundze, gan Rundāles novada Viesturu pagasta represētajiem, kas dalījās savos stāstos, rādīja fotogrāfijas, kas saglabājušās no izsūtījuma vietām. 
Domāju, ka šī kopā būšanas reize vienaldzīgos neatstāja, jo , jau atvadoties un dodoties prom, saņēmu daudzus paldies gan no pieaugušajiem, gan jauniešiem. Vislielākais gandarījums ir tad, kad tāds spurains tīnis Tev pasaka paldies un atzīst, ka tagad beidzot ir sapratis, kas ir represētie un to, ko šie cilvēki ir piedzīvojuši... 
Paldies visiem, kas bija kopā, atbalstīja un neļāvās apkārt valdošajām negatīvajām emocijām! 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana