Stāsts. Kopā rakstīts. Nr.3

 

Pārmaiņas galvā brieda jau labi sen. Tagad bija pienācis laiks arī fiziskai rīcībai. Viss! Visu veco un ierasto prom, lai taptu… taptu mans jaunais, sen izsapņotais, spožais kosmosa kuģis.

Jā! Jūs brīnāties, vai ne? Visi brīnās, arī Amerikas kosmosa centrā NASA, kas manu idejas izklāstu nemaz līdz galam neizlasīja. Bet es tā centos tulkot amerikāniski pareizi, lai ar Google palīdzību, bet kaut kam taču ir jāuzticas. Es neatkāpšos! Iešu līdz galam, jo nekad no savām idejām neesmu atkāpusies.

Hmm… bet varbūt tomēr šoreiz kļūt apdomīgai? Varbūt es par daudz steidzos? Varbūt pieņemu neapdomīgus lēmumus? Nē, tomēr neatkāpšos! Dzīvojam taču vienreiz, tikai kāpēc..

Tā! Saņemos! Skices ir, tehniskais zīmējums ir. Specifikācija gatava. Izmaksas? Tas nav manai skaistajai galvai domāts! Lai pieslēdzas vīrieši un domā par izmaksām. Ideja tomēr ir svarīgākais.

Pirmais ar ko sākšu, nopirkšu foliju un skaistu kleitu ar sudrabotiem fliteriem klātu. Tad vēl kurpes-spožas, jo spožas un somiņu… Bet pie durvīm kaut kas klauvē.

Vēl mirklis un … atmostos no murgainā sapņa - nu kaut kāds sviests manā galvā! Kāpēc sapnī neesmu randiņā ar to foršo aktieri no Nemīlētie, bet redzu visādas muļķības. Laikam nevajag uz nakti tā pierīties.

Šķērsoju guļamistabu un pametu acis uz naktsskapīša noliktai bildei. Tajā man 7 gadi, bet Džerim - 7 mēneši. Sēžam kopā uz suņubūdas un skatāmies debesīs. Neatceros vairs nevienu, kas tik uzticami vienmēr būtu uzklausījis manas idejas. Kad metāla bļodas pie ieejas būdā bija tukšas, es, vienu galvā maukdama un otru Džerim zobos iestūmusi, skraidīju gar Anniņtantes izžautajām drēbēm un iedomājos to raibumu esam galaktiku.

Skaidrs! Visi sapņi kādreiz beidzas, bet to fliterkleitiņu tomēr jānopēr... Ja, nu gadās uz to NASA centru tikt pie tiem kosmonautiem...

Stāsts. Kopā rakstīts. Nr. 2

Galva bija smaga. Lēnām vēru vaļā acis. Apkārt jautās slāpēta gaisma, balsu murdoņa traucēja saprast, kas ir noticis...

Cerams, ka tam nav nekāda sakara ar pārslimoto covid-u! Saka jau, ka blaknes varot izpausties arī pēc ilgāka perioda. Nu tā piebāztā ar vati galva varētu būt    "smadzeņu migla". Kaut kur to lasīju. Bet, TĀS BALSIS!!!

Lēnām pagriezu galvu uz vīra pusi, bet viņa vieta bija tukša. Parasti es ceļos pirmā, bet viņš saldi čuč, vai izliekas, kamēr saucu brokastīs. Šorīt kaut kas bija mainījies... Pulkstenis izgaismoja trīs ciparus - 6:33. Jāceļas, bet galva kā ar vati piebāzta un tās balsis... no kurienes tās nāk. Ja varētu iekužināties lielās gultas stūrī, ietīties dūnu segā un justies kā bērnībā, līdz mamma nāca modināt.

Celies! Ej nost! Es gribu ēst! Mammītēēē! Mīļā, kur mans instrumentu komplekts?.... Balsis, kur gan bez šīm balsīm. Kā bija tajā filmā? Es gribu palikt viena, vismaz uz vienu stundiņu, mazu stundiņu...

O, nē! Šodien nebūs tā mazā, mazā stundiņa. Auzu pārslu putra vārās, rinda pie vannas istabas durvīm, D vitamīns riebjās un sapulcei jāpieslēdzas pēc 7 minūtēm. Matus izmazgāt nepaspēšu...

Ai, vienalga par tiem matiem. Zoomā tāpat visu izšķir smuks fons un manas jaunās brilles būs uzmanību paģērošs aksesuārs. Tikai pidžama jānomaina pret kaut ko pieklājīgāku. Iešu ieslēgt datoru, bet kas tad tas. Kur palicis dators? Vēl vakar tas stāvēja uz mana galda (ja to tā var nosaukt)? Nav laika meklēt, slēgšos ar telefonu. Galvenais, ka būšu un tikšu pieskaitīta. Mmm, galva vēl vataina...labi, ka nebūs nekas jāatbild.

Kafija! Varu paspēt uztaisīt kafiju un nočiept kripatiņu šokolādes no nebaltās dienas krājumiem. Cukurs uzlabojot smadzeņu darbību. Hmmm, varbūt arī nemazgāto matu stāvokli paspēs uzlabot?

Noskan signāls par saņemtu ziņu. Nevar būt! Pārcēla sanāksmi. Esmu glābta! Gurniem kustot, dejoju savu laimes deju. To visu, pārsteigtām sejām, novēro pārējā ģimene.

Vīrs smīkņājot pieliecas, noskūpsta un jautri paziņo: “Mēs gribējām pateikt, ka pazūdam. Es aizvedīšu sīčus uz skolu un pats ieskriešu veikalā, nevaru tos instrumentus atrast. Tev ir veselas 2 stundas brīva laika!”

Noklaudz durvis un iestājas klusums. Burvīgs sataustāms, sagaršojams saldi laimīgs klusums…

 

Stāsts. Kopā rakstīts.

 

"Ir nomākusies otrdiena, 8. februāris. Es eju, nodūrusi galvu un iegrimusi savās domās. Salst rokas. Ielieku vienu roku kabatā... Saprotu, ka tur ir kaut kas, ko es neesmu likusi...

Tas ir kas mīksts un ļoti pūkains! Bailēs izrauju roku no kabatas reaktīvā ātrumā! Vai man tagad jāizģērbjas, lai atbrīvotos no negaidītā atraduma? Es neuzdrošinos pat pakustēties, kur nu vēl izņemt nezināmo objektu!

Novelku mēteli un saprotu, ka ir diezgan riskanti vilkt to atpakaļ, iespiežu mēteli padusē un saprotu, ka labāk nosalt, nekā vēlreiz piedzīvot šo, tik dīvaino sajūtu, bet tomēr…

Domās pārcilāju, kur esmu bijusi, un kā tas ir nonācis pie manis. Nu nē, vai tas vispār ir mans mētelis? Smarža, auduma tekstūra un krāsā kā arī izmērs.... Savādi.Tas taču nevarētu būt kāda cita mētelis?

Diena ir bijusi draņķīga. Un tad vēl šis atradums.

Tomēr mani vilina tas, kas ir manā kabatā. Pēc taustes tas nebija nepatīkams. Drīzāk mani pirksti,  ko tādu jau bija jutuši.

Es izņēmu to no kabatas. Jā, mīksts un pūkains. Smaržoja pazīstami... Vaniļa, rozes, lavanda... Kurš to var atpazīt? Zeltains stars atspīdēja pelēkajā dienā...

Neesmu jau nekāda gaišreģe, bet nu gan man gribas noskaidrot, kā šis koši dzeltenais mohēras cimdiņš iekļuvis manā kabatā! Nedaudz šķebina tā saldā vaniļas smarža... Tam daudz labāk piestāvētu citronu svaigais aromāts, vismaz krāsai atbilstošāk. Bet, neskatoties uz manu prātuļošanu, neesmu pavirzījusies tuvāk atrisinājumam - kur to esmu redzējusi un, kam tas pieder?

Domas pārtrauc stindzinoša vēja brāzma, kas mani piespiež uzģērbt mēteli atpakaļ. Nosalušie pirksti iekrāsojušies sārti. Nē, svešo cimdu es neģērbšu.

Ātrā, sportiskā solī dodos atpakaļ uz bibliotēku. Nepamet cerība, ka mans mētelis vēl ir tur.....

Līdz cikiem bibliotēka vispār atvērta? Diez es vēl paspēšu?

Varētu jau nedaudz paskriet, bet apavi nav tam piemērotākie. Kurš tad skrien zābakos ar papēdi? Es nudien tā neesmu! Atliek vien cerēt, ka bibliotekāre vēl nebūs aizgājusi.

Bet te, ar muguras smadzenēm jūtu -kāds man seko .

Es pielieku soli...

Steidzos vieglā riksī. Tveru durvju rokturi. Nē, tas nevar būt! Jau ciet! Es palieku aiz durvīm ar svešu mēteli mugurā un to pēc vaniļas smirdošo cimdu kabatā!

Tomēr viņa vēl ir uz vietas,bet neizskatās priecīga, mani ieraugot.

Dīvains tas bibliotekārītes skatiens - tik ierasto smaidīgo acu vietā šoreiz padrūmas, gandrīz niknas acis. Saminstinos, muļķīgi attaisnojos... Pēkšņi iezvanās telefons. .. Nē, nevar būt...zvana BIBLIOTEKĀRĪTE. Un JA man jau zvana bibliotekārīte... tad kas ir TĀ, kas uz mani tik saspringti nolūkojas?

Mirkli vēlāk slaikā lēcienā bibliotekārīte (vai TAS, kas bija iemiesojies viņā) notrieca mani no kājām…

Bums! Atveru acis un saprotu,ka tas ir bijis sapnis. Pagriežu galvu un uz naktsskapīša ieraugu grāmatu,kas šodien jāaiznes uz bibliotēku. Skudriņu bari pārskrien pāri sīkākajiem ķermeņa muskuļiem. Vai tā ir priekšnojauta?

Taču dīvainā, sapņa raisīta sajūta mani nepamet. Piecēlusies no gultas, dodos pie sava mēteļa. Noskurinos un lēni lieku roku mēteļa kabatā...