Stāsts. Kopā rakstīts. Nr.3

 

Pārmaiņas galvā brieda jau labi sen. Tagad bija pienācis laiks arī fiziskai rīcībai. Viss! Visu veco un ierasto prom, lai taptu… taptu mans jaunais, sen izsapņotais, spožais kosmosa kuģis.

Jā! Jūs brīnāties, vai ne? Visi brīnās, arī Amerikas kosmosa centrā NASA, kas manu idejas izklāstu nemaz līdz galam neizlasīja. Bet es tā centos tulkot amerikāniski pareizi, lai ar Google palīdzību, bet kaut kam taču ir jāuzticas. Es neatkāpšos! Iešu līdz galam, jo nekad no savām idejām neesmu atkāpusies.

Hmm… bet varbūt tomēr šoreiz kļūt apdomīgai? Varbūt es par daudz steidzos? Varbūt pieņemu neapdomīgus lēmumus? Nē, tomēr neatkāpšos! Dzīvojam taču vienreiz, tikai kāpēc..

Tā! Saņemos! Skices ir, tehniskais zīmējums ir. Specifikācija gatava. Izmaksas? Tas nav manai skaistajai galvai domāts! Lai pieslēdzas vīrieši un domā par izmaksām. Ideja tomēr ir svarīgākais.

Pirmais ar ko sākšu, nopirkšu foliju un skaistu kleitu ar sudrabotiem fliteriem klātu. Tad vēl kurpes-spožas, jo spožas un somiņu… Bet pie durvīm kaut kas klauvē.

Vēl mirklis un … atmostos no murgainā sapņa - nu kaut kāds sviests manā galvā! Kāpēc sapnī neesmu randiņā ar to foršo aktieri no Nemīlētie, bet redzu visādas muļķības. Laikam nevajag uz nakti tā pierīties.

Šķērsoju guļamistabu un pametu acis uz naktsskapīša noliktai bildei. Tajā man 7 gadi, bet Džerim - 7 mēneši. Sēžam kopā uz suņubūdas un skatāmies debesīs. Neatceros vairs nevienu, kas tik uzticami vienmēr būtu uzklausījis manas idejas. Kad metāla bļodas pie ieejas būdā bija tukšas, es, vienu galvā maukdama un otru Džerim zobos iestūmusi, skraidīju gar Anniņtantes izžautajām drēbēm un iedomājos to raibumu esam galaktiku.

Skaidrs! Visi sapņi kādreiz beidzas, bet to fliterkleitiņu tomēr jānopēr... Ja, nu gadās uz to NASA centru tikt pie tiem kosmonautiem...