ceturtdiena, 2022. gada 10. februāris

Stāsts. Kopā rakstīts.

 

"Ir nomākusies otrdiena, 8. februāris. Es eju, nodūrusi galvu un iegrimusi savās domās. Salst rokas. Ielieku vienu roku kabatā... Saprotu, ka tur ir kaut kas, ko es neesmu likusi...

Tas ir kas mīksts un ļoti pūkains! Bailēs izrauju roku no kabatas reaktīvā ātrumā! Vai man tagad jāizģērbjas, lai atbrīvotos no negaidītā atraduma? Es neuzdrošinos pat pakustēties, kur nu vēl izņemt nezināmo objektu!

Novelku mēteli un saprotu, ka ir diezgan riskanti vilkt to atpakaļ, iespiežu mēteli padusē un saprotu, ka labāk nosalt, nekā vēlreiz piedzīvot šo, tik dīvaino sajūtu, bet tomēr…

Domās pārcilāju, kur esmu bijusi, un kā tas ir nonācis pie manis. Nu nē, vai tas vispār ir mans mētelis? Smarža, auduma tekstūra un krāsā kā arī izmērs.... Savādi.Tas taču nevarētu būt kāda cita mētelis?

Diena ir bijusi draņķīga. Un tad vēl šis atradums.

Tomēr mani vilina tas, kas ir manā kabatā. Pēc taustes tas nebija nepatīkams. Drīzāk mani pirksti,  ko tādu jau bija jutuši.

Es izņēmu to no kabatas. Jā, mīksts un pūkains. Smaržoja pazīstami... Vaniļa, rozes, lavanda... Kurš to var atpazīt? Zeltains stars atspīdēja pelēkajā dienā...

Neesmu jau nekāda gaišreģe, bet nu gan man gribas noskaidrot, kā šis koši dzeltenais mohēras cimdiņš iekļuvis manā kabatā! Nedaudz šķebina tā saldā vaniļas smarža... Tam daudz labāk piestāvētu citronu svaigais aromāts, vismaz krāsai atbilstošāk. Bet, neskatoties uz manu prātuļošanu, neesmu pavirzījusies tuvāk atrisinājumam - kur to esmu redzējusi un, kam tas pieder?

Domas pārtrauc stindzinoša vēja brāzma, kas mani piespiež uzģērbt mēteli atpakaļ. Nosalušie pirksti iekrāsojušies sārti. Nē, svešo cimdu es neģērbšu.

Ātrā, sportiskā solī dodos atpakaļ uz bibliotēku. Nepamet cerība, ka mans mētelis vēl ir tur.....

Līdz cikiem bibliotēka vispār atvērta? Diez es vēl paspēšu?

Varētu jau nedaudz paskriet, bet apavi nav tam piemērotākie. Kurš tad skrien zābakos ar papēdi? Es nudien tā neesmu! Atliek vien cerēt, ka bibliotekāre vēl nebūs aizgājusi.

Bet te, ar muguras smadzenēm jūtu -kāds man seko .

Es pielieku soli...

Steidzos vieglā riksī. Tveru durvju rokturi. Nē, tas nevar būt! Jau ciet! Es palieku aiz durvīm ar svešu mēteli mugurā un to pēc vaniļas smirdošo cimdu kabatā!

Tomēr viņa vēl ir uz vietas,bet neizskatās priecīga, mani ieraugot.

Dīvains tas bibliotekārītes skatiens - tik ierasto smaidīgo acu vietā šoreiz padrūmas, gandrīz niknas acis. Saminstinos, muļķīgi attaisnojos... Pēkšņi iezvanās telefons. .. Nē, nevar būt...zvana BIBLIOTEKĀRĪTE. Un JA man jau zvana bibliotekārīte... tad kas ir TĀ, kas uz mani tik saspringti nolūkojas?

Mirkli vēlāk slaikā lēcienā bibliotekārīte (vai TAS, kas bija iemiesojies viņā) notrieca mani no kājām…

Bums! Atveru acis un saprotu,ka tas ir bijis sapnis. Pagriežu galvu un uz naktsskapīša ieraugu grāmatu,kas šodien jāaiznes uz bibliotēku. Skudriņu bari pārskrien pāri sīkākajiem ķermeņa muskuļiem. Vai tā ir priekšnojauta?

Taču dīvainā, sapņa raisīta sajūta mani nepamet. Piecēlusies no gultas, dodos pie sava mēteļa. Noskurinos un lēni lieku roku mēteļa kabatā...

 

 

1 komentārs: