"Ir nomākusies
otrdiena, 8. februāris. Es eju, nodūrusi galvu un iegrimusi savās domās. Salst
rokas. Ielieku vienu roku kabatā... Saprotu, ka tur ir kaut kas, ko es neesmu
likusi...
Tas ir kas mīksts un
ļoti pūkains! Bailēs izrauju roku no kabatas reaktīvā ātrumā! Vai man tagad
jāizģērbjas, lai atbrīvotos no negaidītā atraduma? Es neuzdrošinos pat
pakustēties, kur nu vēl izņemt nezināmo objektu!
Novelku mēteli un
saprotu, ka ir diezgan riskanti vilkt to atpakaļ, iespiežu mēteli padusē un
saprotu, ka labāk nosalt, nekā vēlreiz piedzīvot šo, tik dīvaino sajūtu, bet
tomēr…
Domās pārcilāju, kur
esmu bijusi, un kā tas ir nonācis pie manis. Nu nē, vai tas vispār ir mans
mētelis? Smarža, auduma tekstūra un krāsā kā arī izmērs.... Savādi.Tas taču
nevarētu būt kāda cita mētelis?
Diena ir bijusi
draņķīga. Un tad vēl šis atradums.
Tomēr mani vilina tas,
kas ir manā kabatā. Pēc taustes tas nebija nepatīkams. Drīzāk mani
pirksti, ko tādu jau bija jutuši.
Es izņēmu to no
kabatas. Jā, mīksts un pūkains. Smaržoja pazīstami... Vaniļa, rozes, lavanda...
Kurš to var atpazīt? Zeltains stars atspīdēja pelēkajā dienā...
Neesmu jau nekāda
gaišreģe, bet nu gan man gribas noskaidrot, kā šis koši dzeltenais mohēras
cimdiņš iekļuvis manā kabatā! Nedaudz šķebina tā saldā vaniļas smarža... Tam
daudz labāk piestāvētu citronu svaigais aromāts, vismaz krāsai atbilstošāk.
Bet, neskatoties uz manu prātuļošanu, neesmu pavirzījusies tuvāk atrisinājumam
- kur to esmu redzējusi un, kam tas pieder?
Domas pārtrauc
stindzinoša vēja brāzma, kas mani piespiež uzģērbt mēteli atpakaļ. Nosalušie
pirksti iekrāsojušies sārti. Nē, svešo cimdu es neģērbšu.
Ātrā, sportiskā solī
dodos atpakaļ uz bibliotēku. Nepamet cerība, ka mans mētelis vēl ir tur.....
Līdz cikiem bibliotēka vispār atvērta? Diez es vēl paspēšu?
Varētu jau nedaudz paskriet, bet apavi nav tam piemērotākie. Kurš tad skrien zābakos ar papēdi? Es nudien tā neesmu! Atliek vien cerēt, ka bibliotekāre vēl nebūs aizgājusi.
Bet te, ar muguras
smadzenēm jūtu -kāds man seko .
Es pielieku soli...
Steidzos vieglā riksī. Tveru durvju rokturi. Nē, tas nevar būt! Jau ciet!
Es palieku aiz durvīm ar svešu mēteli mugurā un to pēc vaniļas smirdošo cimdu
kabatā!
Tomēr viņa vēl ir uz vietas,bet
neizskatās priecīga, mani ieraugot.
Dīvains tas bibliotekārītes skatiens - tik ierasto smaidīgo acu vietā
šoreiz padrūmas, gandrīz niknas acis. Saminstinos, muļķīgi attaisnojos...
Pēkšņi iezvanās telefons. .. Nē, nevar būt...zvana BIBLIOTEKĀRĪTE. Un JA man
jau zvana bibliotekārīte... tad kas ir TĀ, kas uz mani tik saspringti
nolūkojas?
Mirkli vēlāk slaikā lēcienā bibliotekārīte (vai TAS, kas bija iemiesojies
viņā) notrieca mani no kājām…
Bums! Atveru acis un saprotu,ka tas ir bijis
sapnis. Pagriežu galvu un uz naktsskapīša ieraugu grāmatu,kas šodien jāaiznes
uz bibliotēku. Skudriņu bari pārskrien pāri sīkākajiem ķermeņa muskuļiem. Vai
tā ir priekšnojauta?
Taču dīvainā, sapņa raisīta sajūta mani
nepamet. Piecēlusies no gultas, dodos pie sava mēteļa. Noskurinos un lēni lieku
roku mēteļa kabatā...
Super stāsts!
AtbildētDzēst