ceturtdiena, 2022. gada 17. februāris

Stāsts. Kopā rakstīts. Nr. 2

Galva bija smaga. Lēnām vēru vaļā acis. Apkārt jautās slāpēta gaisma, balsu murdoņa traucēja saprast, kas ir noticis...

Cerams, ka tam nav nekāda sakara ar pārslimoto covid-u! Saka jau, ka blaknes varot izpausties arī pēc ilgāka perioda. Nu tā piebāztā ar vati galva varētu būt    "smadzeņu migla". Kaut kur to lasīju. Bet, TĀS BALSIS!!!

Lēnām pagriezu galvu uz vīra pusi, bet viņa vieta bija tukša. Parasti es ceļos pirmā, bet viņš saldi čuč, vai izliekas, kamēr saucu brokastīs. Šorīt kaut kas bija mainījies... Pulkstenis izgaismoja trīs ciparus - 6:33. Jāceļas, bet galva kā ar vati piebāzta un tās balsis... no kurienes tās nāk. Ja varētu iekužināties lielās gultas stūrī, ietīties dūnu segā un justies kā bērnībā, līdz mamma nāca modināt.

Celies! Ej nost! Es gribu ēst! Mammītēēē! Mīļā, kur mans instrumentu komplekts?.... Balsis, kur gan bez šīm balsīm. Kā bija tajā filmā? Es gribu palikt viena, vismaz uz vienu stundiņu, mazu stundiņu...

O, nē! Šodien nebūs tā mazā, mazā stundiņa. Auzu pārslu putra vārās, rinda pie vannas istabas durvīm, D vitamīns riebjās un sapulcei jāpieslēdzas pēc 7 minūtēm. Matus izmazgāt nepaspēšu...

Ai, vienalga par tiem matiem. Zoomā tāpat visu izšķir smuks fons un manas jaunās brilles būs uzmanību paģērošs aksesuārs. Tikai pidžama jānomaina pret kaut ko pieklājīgāku. Iešu ieslēgt datoru, bet kas tad tas. Kur palicis dators? Vēl vakar tas stāvēja uz mana galda (ja to tā var nosaukt)? Nav laika meklēt, slēgšos ar telefonu. Galvenais, ka būšu un tikšu pieskaitīta. Mmm, galva vēl vataina...labi, ka nebūs nekas jāatbild.

Kafija! Varu paspēt uztaisīt kafiju un nočiept kripatiņu šokolādes no nebaltās dienas krājumiem. Cukurs uzlabojot smadzeņu darbību. Hmmm, varbūt arī nemazgāto matu stāvokli paspēs uzlabot?

Noskan signāls par saņemtu ziņu. Nevar būt! Pārcēla sanāksmi. Esmu glābta! Gurniem kustot, dejoju savu laimes deju. To visu, pārsteigtām sejām, novēro pārējā ģimene.

Vīrs smīkņājot pieliecas, noskūpsta un jautri paziņo: “Mēs gribējām pateikt, ka pazūdam. Es aizvedīšu sīčus uz skolu un pats ieskriešu veikalā, nevaru tos instrumentus atrast. Tev ir veselas 2 stundas brīva laika!”

Noklaudz durvis un iestājas klusums. Burvīgs sataustāms, sagaršojams saldi laimīgs klusums…



 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru